Ar vien straujāk tuvojās 2011.gada motokrosa sezona un tai gatavojās ne tikai sportisti, aktīvi „saraujot” pēdējos metrus sporta zālēs, meklējot iespējas izbraukt kaut kur ārpus valsts, lai maksimāli daudz stundas […]

Intervija ar Tomasu Cīruli

Ar vien straujāk tuvojās 2011.gada motokrosa sezona un tai gatavojās ne tikai sportisti, aktīvi „saraujot” pēdējos metrus sporta zālēs, meklējot iespējas izbraukt kaut kur ārpus valsts, lai maksimāli daudz stundas pavadītu uz motocikla, vai arī „iekarojot” Liepājas „Laumas” smilšu vannas, bet sezonai gatavojas arī motokrosa funkcionāri un „tuvu stāvošie”. Cik esam gatavi jaunajai sezonai – visi kopā, ne tikai sportisti trasēs, bet arī tie, kuri ir apkārt un iekšā motokrosā, tieši tāpēc uz sarunu tika aicināts un viens no daudzšķautņainākajiem Latvijas motokrosa aktīvistiem, kurš pabijis dažādās lomās un statusos, taču šobrīd darbojas kā motokrosa tehnikas rezerves daļu tirgotājs, kurš uz notiekošo Latvijas motokrosā skatās ar sev piemītošo savdabīgo skatījumu. Tomass Cīrulis stāsta par to kā viņš nonāca motokrosā un kādas perspektīvas viņš saskata Latvijas motokrosā, lūkojoties no savā darbībā iegūtās pieredzes prizmas.

Kā nonāci motokrosā?
Netīšām. Bet kas gan notiek netīšām? Laikam jau tāds ir mans liktenis. Nezinu vai man sanāks par to izstāstīt īsumā, bet centīšos.
Kādreiz Koknesē bija feina, dabīgā reljefā veidota motokrosa trase. Tādu tagad Latvijā palicis maz. Tajā laikā mums lauku bērneļiem nebija daudz atrakciju, tāpēc apmeklēju visus motokrosus, kas notika Koknesē. Uz citām trasēm gan nebraucu, lai gan Kokneses PMK bija savs moto klubs. Apmēram ap to laiku Latvijā sāka parādīties pirmie japāņu krosa moči. Kamēr lielākā daļa vēl laida ar čezetām, ja nemaldos, Jāņmuižas puikas brauca ar Kawasakiem. Blakusvāģu braucieni parasti bija beigās un uz tiem visbiežāk nepalikām. Grāmatā par Kristeru Serģi ir rakstīts, ka viņš Kokneses trasē vēl ir braucis 1992.gadā(!), kas mani ļoti izbrīnīja. Likās jau, ka „pēc puča” tur kross nav noticis…
Pēc vidusskolas pabeigšanas aizgāju mācīties uz Rīgu. Pēc Konservatorijas diploma iegūšanas (esmu masu pasākumu organizators – režisors) kaut kā bija jāpelna nauda un tā kā man neviens nepiedāvāja režisēt Vislatvijas dziesmu svētkus, atsaucos uz Radio SWH aicinājumu pieteikties par ziņu dienesta reportieri. Toreiz izturēju konkursu (vairāk kā 70 pretendentu uz vietu) un sāku strādāt – tirgus ziņas, radio konkursi un spēles bija mans darba lauks. Reportiera karjera bija īsa, jo ziņu dienestā šo posteni likvidēja, un Zigmārs Liepiņš man piedāvāja pāriet darbā reklāmas daļā, vai arī mans un Radio SWH ceļš šķirtos. Lai gan reklāmas gādāšana tajā laikā likās kā milzu pazemojums (reklāmas aģentus no birojiem dzina gandrīz vai ar suņiem, jo neviens tā īsti nezināja kas ir reklāma, un arī mēs nepratām pārliecināt par tās noderīgumu), bet kad saņēmu pirmo algu, kas bija 100 lati (tieši par 25 latiem lielāka, kā ziņu dienestā), radās sajūta, ka tur tomēr kaut kas var sanākt, un sāku pastiprināti interesēties par reklāmas biznesu. Tad arī radio vadība sāka izglītoties, brauca pa pasauli, krāja pieredzi paši, un dalījās ar mums. Tajā laikā uzzinājām, ka radio stacijās pastāv tāda lieta kā formāts (tad Radio SWH mainījās programma, tika ieviesta pleiliste (playlist), dīdžejiem tika norādīts kāda mūzika ir spēlējama ēterā, bet kāda nē, un citi radio biznesa smalkumi), un ka kapitālisma apstākļos radio galvenais izdzīvošanas kanāls ir reklāma. Radio SWH reklāmas aģenti tika labi apmācīti un finansiāli stimulēti. Tā kā visas lietas apguvu diezgan ātri un reklāmas tirdzniecība labi padevās, mani ienākumi diezgan strauji auga. Brīvos līdzekļus investēju visādos braucamajos un hobijos. Piemēram, kartodromā tērējot kādus 300 latus mēnesī, savas braukšanas prasmes biju uztrenējis līdz kartingu halles rekordapļu līmenim, līdz Vladislavs Šlegelmilhs mani uzaicināja Latvijas komandas sastāvā piedalīties Berlīnes 1000km kartingu gonkā, kur diennakts laikā veicu četrus braucienus 45-50 minūšu garumā katru. Labi, ka skolas laikā intensīvi nodarbojos ar vieglatlētiku (biju vidējo distanču skrējējs), kopējā fiziskā sagatavotība lieti noderēja.
Kartingam sekoja VW Golf kauss, kurā piedalījos 3 pilnas sezonas, veiksmes reizēs pat sanāca uzkāpt uz goda pjedestāla. Startējot Golfa kausā, pēc savas saprašanas piesaistīju arī sponsorus – reklāmas vietu uz mašīnas piedāvāju kā bonusu, saviem radio reklāmas klientiem. Tas man ļāva nopelnīt pietiekami, lai varētu startēt hobija līmenī. Tajā laikā arī iepazinos ar Gundaru Levanu, kurš Latvijā izplatīja Addinol eļļas. Vienu gadu Addinol logotips pat ļoti lepni rotājās uz mana „golfiņa” sāniem.
Golfa kausā piedalījās arī Veno Sietiņš, kurš vienubrīd bija Kristera Serģa komandas biedrs, un strādāja kompānijā Nelss. Savukārt Nelss bija mans Radio reklāmas klients. Neatceros kā radās ideja, bet laikam tā bija Antra Sietiņa, kas tajā laikā bija Nelss trases saimniece un mana reklāmas kliente, aicināja kopā ar Nelss darbiniekiem doties uz Holandi, kur (Osā) norisinājās izšķirošais pasaules čempionāta posms motokrosā blakusvāģu klasē. Tur Kristeram ar Arti bija „nobriedusi” pirmā reālā iespēja izcīnīt pirmo čempionu titulu. Gribēju būt klāt šādā vēsturiskā brīdī, kā arī man, tobrīd vēl radio reportierim radās iespēja pirmajam paziņot plašajai Latvijas motokrosa fanu saimei šo prieka vēsti. Aizbraucām un kā zināms, Nelss ekipāža uzvarēja! Vēl tagad atceros kā man no emocionālā pacēluma un satraukuma trīcēja ne tikai rokas, bet arī balss, kad zvanīju uz radio tiešo ēteru. Lai vai kā, bet Latvija uzzināja, ka mums ir pašiem savi pasaules čempioni.
Tad kā radio reportieris strādāju, Nelss komandai atgriežoties Latvijā – no Grenctāles robežpunkta, no kurienes Vēja Brāļu Ordenis eskortēja čempionus līdz Rīgas Sporta pilij, kur gaidīja fani un ekipāžu sveica Latvijas Motosporta Federācijas pārstāvji, līdz pat Vienības laukumam Cēsīs, kur Kristers ar Arti ieradās riktīgi vēlu.
Nākamajā gadā tāds pats brauciens ar radio reportāžām notika uz Rudersbergu, kur Nelss ekipāža izcīnīja otro titulu.
Pēc šī panākuma Kristers paplašināja savu komandu, pieaicinot otru mehāniķi Pēteri, un uzrunāja arī mani, piedāvājot strādāt ar sabiedriskajiem mēdijiem un komandas faniem.
Piekritu.

Tu biji pirmais cilvēks Latvijā, kurš profesionāli sāki strādāt kā komandas menedžeris Kristeram Serģim un Artim Rasmanim. Kas bija Tavi tā laika galvenie pienākumi šajā komandā un kā tika organizēts darbs komandai, kura startēja pasaules augstākajā līmenī blakusvāģu klasē, skatoties no mārketinga viedokļa?
Tas drīzāk bija tāds kā komandas administratora darbs, jo menedžera pienākumos varētu ietilpt sacensību plānošana, tehnikas un rezerves daļu gādāšana, un citi pienākumi, ko Kristers no laika gala darīja pats.
Sākot ar 1999.gadu, apmeklēju visus blakusvāģu motokrosa Pasaules čempionāta posmus. Uz sacensībām devos kā oficiāli FIM akreditēts žurnālists no Radio SWH un tiešajā ēterā reportēju par rezultātiem. Komandas vajadzībām braucienus iemūžināju arī video formātā. Beidzamajā posmā (Šveicē), kurā izšķīrās čempionu tituls, manas video kameras skatu meklētājā trāpījās arī situācija, kurā Daniela Vilemsena ekipāža saņēma palīdzību no kāda skatītāja, kas sacensību noteikumos nav atļauts, tāpēc sezonas beigās kā galvenais liecinieks ar savu filmēto video devos uz Ženēvu, kur FIM-s izskatīja Nelss komandas iesniegto protestu. …tajā gadā Vilemseni apsteidza Serģa/Rasmaņa ekipāžu par 1 punktu.
Sākot ar 2000.gadu gatavoju sižetus televīzijai no visiem pasaules čempionāta posmiem, kā arī turpināju reportēt radio tiešajā ēterā par latviešu gaitām pasaules blakusvāģu čempionātā.
Paralēli tam sūtīju preses relīzes uz masu saziņas līdzekļiem, organizēju preses konferences, oficiālas foto sesijas, piedalījos fanu pasākumu organizēšanā, dažādās komandas mārketinga aktivitātēs, kas bija gan Kristera, gan manis izplānotas. Apmeklējām dažādus sponsoru pasākumus, kuros Kristeram ar Arti vajadzēja „nozīmēties”.
Darbojoties komandā, man izdevās komandai piesaistīt arī daļu sponsoru, kas ar Kristeru sadarbojās ilgtermiņā, arī pēc tam, kad mūsu ceļi šķīrās. Viendien, kārtojot māju, plauktā atradu savas video kasetes vāciņu, kuram uz muguriņas bija komandas sponsoru logotipi, saskaitīju 12 vai 13 tādus, ko biju piesaistījis komandai. To starpā Amserv Motors, Kimmel, Domina Travel, Sony, Nokia, Seko Degviela, DHL un citi.
Ceru, ka man ar savu darbību izdevās kaut cik atslogot sportistu prātus no ikdienišķām darbībām, kas līdz tam viņiem atņēma laiku un traucēja koncentrēties tiešajam darbam. Kā arī vēl viens palīgs komandā šad un tad noderēja, kaut vai reizēs, kad komandai, ilgākas prombūtnes laikā, izbeidzās rupjmaizes krājumi, vai uz smilšaināku trasi no Latvijas vajadzēja atvest papildus degvielas bāku.

Vai viegli bija sastrādāties ar pasaules ātrāko ekipāžu?
Saruna varētu būt nevis par darbu ar pasaules ātrāko vai kādu citu ekipāžu, bet gan par darbu komandā, par darbu ar konkrētiem cilvēkiem. Zinu to, ka darbs, ko darīju bija atbildīgs un es to nevarēju atļauties darīt kā pagadās. Tas bija jāizdara atbilstoši kvalitātes mērauklai, ko uzstādīja pasaules čempionu tituli un Kristers. Neviens nav cukurgrauds, arī es nē. Vai bija viegli? Nē. Brīžiem pat bija pamatīgi grūti. Ne tik grūti fiziski, kā morāli. Nogurdināja apziņa, ka nedrīkstu kļūdīties, ka nedrīkstu nokavēt nevienu avio reisu (5 gadu laikā piedzīvoju vairāk kā 250 lidmašīnu pacelšanās un nosēšanās), jānofilmē visi starti un finiši, jābūt klāt pēc iespējas vairāk vietās, kur notiek izšķirošie momenti, obligāti jāsazvana radio, pat tad, ja motokross notiek Baltkrievijā… nakts laikā jāsamontē raidījums. „Aukstasinīgi” jānofilmē Kristera un Svena (Verbrugge) mocības, cenšoties uzstumt motociklu finiša tramplīnā Cēsīs… Un protams, arī atbildība pret sponsoriem. Atbildība par komandas dotajiem solījumiem. Tas nogurdināja ne pa jokam.
Bet laiks, ko nostrādāju Nelss komandā, man deva tādu pieredzi, ko es tajā laikā nebūtu ieguvis nevienā citā komandā. Domāju, ka pat Latvijas hokeja izlasē ne. Tajos gados Serģa/Rasmaņa popularitāte bija nepārspējama. Vairākus gadus viņi bija populārākie Latvijas sportisti un motokross bija populārākais sporta veids, kas pulcēja vairākus desmitus tūkstošu skatītājus trases malā, un vairāk kā 100 000 skatītājus pie TV ekrāniem.

Kas, Tavuprāt, bija tie priekšnoteikumi, neskaitot izcilos sportiskos rezultātus, lai paceltu šo sportistu un motokrosa kā sporta veida popularitāti Latvijā?
Bez Kristera un Arta pieciem čempionu tituliem noteikti jāmin intensīvais un mērķtiecīgais mārketings, kas tika realizēts, lai Nelss ekipāžu pietuvinātu populāra un labi atpazīstama zīmola līmenim. Negribu lai mani kāds pārprot, domādams, ka „karu sev kaklā medaļu” par sasniegto rezultātu. Tikai priecājos, ka biju līdzdalīgs konkrēto sportistu un motokrosa popularizēšanā.

Kas, Tavuprāt, ir svarīgākās lietas, kuras ir jāīsteno šobrīd, lai „iekustinātu” motokrosu un pacelto to jaunā kvalitātē kā reālu produktu?
Ir tikai vienas nosacījums – motokrosam, kā jebkurai citai precei, ir jāsniedz labākais piedāvājums šobrīd raibajā iespēju gūzmā. Kurš savu preci piedāvā visinteresantāk, tas arī „savāc banku”. Šobrīd tas ir „Dinamo Rīga”. Tieši „Dinamo Rīga”, nevis hokejs kā sporta veids. Pat Latvijas hokeja izlase uz savām spēlēm nepulcina tik daudz skatītāju, nemaz nerunājot par Latvijas čempionātu kaut vai finālspēļu līmenī.
Būtu interesanti uzzināt „Dinamo Rīga” mārketinga budžetu…
Motokrosa sacensībām ir jābūt labam šovam, kurā piedalās populāri sportisti, uz kuriem nāk skatīties, par kuriem pārdzīvo, par kuriem strīdas un… kurus publiski aprunā. Jā, jā, visam sava „garoziņa”. Popularitāte ir jākultivē un jāvairo, bet kad tā savairota, veiksmīgi jāvirza.

Vai Tev izdevās īstenot visas savas idejas, ko vēlējies realizēt tajā periodā?
Tas bija pietiekami sen, lai nevarētu precīzi atbildēt uz šo jautājumu. Noteikti nerealizēju visas idejas, jo ne man vienam bija savs redzējums uz to, kā komandai ir jāizskatās fanu acīs.

Pēc sadarbības pārtraukšanas ar „Nelss” motokrosa komandu mazliet biji pārtraucis savu darbību šajā nišā, līdz ar to, kas Tevi pamudināja atgriezties šajā sporta veidā un sākt nodarboties ar motokrosa motociklu tehnisko aprīkojuma tirdzniecību?
Jā, Radio SWH biju nostrādājis 9 gadus, lai varētu domāt par kādu soli „tālāk”. Nāca piedāvājums Nelss būvmateriālu veikalu tīklā vadīt mārketinga nodaļu. Pieņēmu šo piedāvājumu, taču ilgi „Nelsā” nenostrādāju. Dziļāk neanalizēšu iemeslus, bet tagad, pēc laika uz šo dzīves posmu atskatoties, jāatzīst, ka visdrīzāk tas nebija ne mans īstais laiks, ne mana īstā vieta.
Kristers piedāvāja strādāt pie viņa Valmieras ielas moto veikalā. Laikam jau viņam, turpinot aktīvas sportista gaitas, veikalā bija vajadzīgas savas „acis un ausis”. „Ziņojumus” nerakstīju, bet veikala procesus pieskatīju gan. Gāja visādi, bet tas noteikti ir laiks, kad „KSM” moto veikals sāka iekarot pārliecinošu vietu Latvijas moto tirgū. Katru rudeni abi ar Kristeru devāmies uz lielajām moto izstādēm, kur meklējām piegādātājus, kas ļautu firmai iegūt arvien lielāku tirgus daļu. Kopš tā laika KSM sortimentā ir tādi „stūrakmeņi” kā „Airoh”, „Maxis”, „Ixon”, „JT”, „Hiflo”, „Reikon”, „Tsubaki”, „Continental”, „Nitro” – tagad liels prieks skatīties kā šie zīmoli ir attīstījušies un iekarojuši popularitāti arī Latvijā. Strādāju ar domu, cik nu no manis tas bija atkarīgs, padarīt Kristera Serģa veikalu par labāko „moču” veikalu Baltijā. Varu droši teikt, ka tajā laikā moto bizness kļuva par manu īsto sirds darbu.
Tad, nāca piedāvājums, no kura bija grūti atteikties – darbs starptautiskā uzņēmumā, kas deva iespēju realizēt savas mārketinga idejas pavisam jaunā līmenī, ar pavisam citu „jaudu”. To arī ar lielu prieku darīju, izplānojot, organizējot un veiksmīgi realizējot divu K-Rauta būvmateriālu veikalu atklāšanu (Tukumā un Daugavpilī).
Mārketinga nodaļas „optimizēšana” man ļāva atgriezties pie darba, ko mīlu visvairāk – pie moto biznesa. Diemžēl tas bija laiks, kas sakrita ar lielo vispasaules nepatikšanu sākumu, kad motocikls daudzviet (arī Latvijā) no jau ierasta transporta līdzekļa atkal pārtapa luksusa precē. Tas bija laiks jaunām iespējām, vienu no kurām izmantoju, atrodot domubiedrus tādam nišas biznesam, kurā šobrīd darbojos – motokrosa motociklu rezerves daļu tirdzniecība.

Kāds ir Tavs viedoklis – kādā attīstības stadijā šobrīd izskatās šī tirgus niša Latvijā?
Mums ir ļoti nepaveicies, un vienlīdz arī traki paveicies ar to, ka dzīvojam globalizācijas laikmetā. Veidojot šo biznesu, vairāk „tēmēju” uz tiem pircējiem, kas dzīvo tālāk par Bausku, Ainažiem un Aglonu. Tas palīdz nesadalīties sīkumos un no tā tiek neapstrīdams labums arī Latvijas motokrosistu saimei.
Piekrītu apgalvojumam, ka krīze ir īstais laiks nišas biznesam. Un runa ir arī par nozari, kurā darbojas „Moto Parts”.
Ar tādu moto veikalu skaitu, sortimentu un zīmolu pārbagātību, kāds šobrīd ir pie mums, šī brīža Latvijas tirgus kapacitāte ir trīs reizes par mazu. Kā vēl viens milzu moto veikals ir jāuztver interneta iespējas un piedāvājumi no Eiropas, kas pēc maniem aprēķiniem ik gadus garām Latvijas moto veikalu kasēm aizpludina apmēram pusmiljonu eiro. Ņemot vērā vidējo mazumtirdzniecības uzcenojumu moto veikalos, iekasējot kaut vai pusi šīs naudas, moto tirdzniecības nozare tā nenīkuļotu kā tagad.
Diemžēl kā sprungulis ratos, ko velkam, ir mūsu pašu nacionālās īpatnības, ja tā drīkst izteikties. Novērojumi rāda, ka, taupot līdzekļus, mūsu pircēji bieži investē piemēram holandiešu, vāciešu, igauņu vai angļu biznesā, nevis izvēlas to piedāvājumu, kas ir tepat uz vietas. Pircēju viedokli nespēj mainīt pat atlaides, ko piedāvā vietējie veikali. Paldies Dievam, līdzīgas īpatnības piemīt arī mūsu tuvākajiem kaimiņiem. Uz tām arī daļēji ir balstīts „Moto Parts” piedāvājums.
Lielākā daļa Latvijas veikalu ar savu piedāvājumu cenšas „uzrunāt” pēc iespējas plašāku motociklistu saimi, ar grūti nosakāmu specializāciju. Lielākie veikali tirgo gandrīz visu – no motorollera līdz superbaikam un kvadraciklam. Līdz ar to ir jāpiedāvā attiecīgs ekipējums un rezerves daļas, kas ne tikai prasa milzīgas investīcijas, bet arī dod iespēju manipulēt pircējam pieprasot „pareizo” cenu. Arī ražotājus globalizācija dzen papildināt sortimentu ar preču līnijām, kas varētu nest viņiem papildus ienākumus. Lai to pārdotu, ražotāji uzstāda par noteikumu ieviest šīs preces savā sortimentā arī tirgotājus. Tirgotāji uzpilda noliktavas ar jau pārbaudītiem produktiem, plus piepērk klāt ražotāja „jaunumus”, tādejādi radot sev pašam iekšēju konkurenci. Būtu pusbēda, ja tādi sortimenta „jaunumi” nerastos vienlaicīgi dažādiem ražotājiem. Tirgus spēj „apēst” tieši tik cik tas spēj. Lai gan, strādājot KSM veikalā, man dažbrīd radās sajūta, ka katrai Latvijas ģimenei mājās ir vismaz pa pāris ķiverēm, tomēr ik gadus izdevās audzēt ķiveru pārdošanas apjomus. Ja ķiveru pārdošana procentuāli auga straujāk par motociklistu (+pasažieru) skaitu Latvijā, tad visdrīzāk mēs tirdzniecības apjomus audzējām uz kāda cita veikala rēķina. Tā ir tīrā matemātika. Un kur tad paliek tās ķiveres, kas netiek pārdotas??? Tās tiek piedāvātas „par akcijas cenu”, jo darbiniekiem grūti izmaksāt algu ķiverēs, un kur nu vēl bankai atdot kredītu. Un iedomājieties cik tādu nepārdoto ķiveru sezonas beigās ir ar globālo tīmekli aptvertajā pasaulē!!! Katru rudeni veikali saņem īpašos piedāvājumus ne tikai no saviem piegādātājiem, kas „attīra noliktavu pavasara kolekcijām”, bet arī no citiem tirgotājiem, jo reti kurš var atļauties „iesaldēt” līdzekļus līdz pavasarim. Eiropas noliktavas ar saviem superpiedāvājumiem tādā veidā visbiežāk pārpludina mazos tirgus (arī Latvijas), un viņiem pietiek, ja uz vienu ķiveri nopelna 5-6%, jo tiek pārdoti noliktavu atlikumi par simtiem tūkstošu eiro, bet mūsējiem nepietiek. Mūsējie, rīkojot iztirgošanu, „grauž nost sev kāju”. Ja lielās Eiropas noliktavas ar saviem vecajiem krājumiem „piebaro” vājākos tirgus, lai pēc ziemas pie sevis varētu tirgot jaunās preces ar labu peļņu, tad mūsu tirgotājs „pa lēto” savas ķiveres pārdod tieši tam pašam pircējam, kurš pavasarī pie viņa vairs neatgriezīsies. Par ko šī garā „pentere”? Par mazajiem tirgiem, kur krīzes laikā var izdzīvot ar nišas biznesu, ierobežojot savu „apetīti” un skopumu, iemācoties pateikt striktu „nē” brīdī, kad tik ļoti gribētos teikt „jā”.
Uzsākot „Moto Parts” biznesu 2009.gada beigās, saskāros ar lielu, bet izprotamu pretestību no ilggadējiem tirgus dalībniekiem. Bija pat dažas samērā kategoriskas reakcijas, ko izskaidrot varu tikai ar tām pašām nacionālajām īpatnībām. Atceros kā pirms gadiem 4-5 „šūmējās” tirgotāji, kad paklīda baumas par iespējamo „Louis” veikala atklāšanu Baltijā. Arī es biju satraucies, neslēpšu. Tikai tad, ja tāds veikals ienāktu mūsu tirgū, nebūtu īsti skaidrs kura priekšā vicināt dūres. Bet tagad ir viens konkrēts Cīrulis, ar konkrētu telefona numuru, kuru visi var viegli satikt un sazvanīt.
Negrasos nevienu skolot, katrs dzīvo kā uzskata par pareizu, arī es. Bet tirgus placī spēles noteikumus nediktē pārdevējs.

Kas, Tavuprāt, sportistiem un komandām būtu jādara, lai Latvijas tirgotājiem būtu lielāka interese atbalstīt sportistus un komandas, varbūt šeit aktīvāka loma būtu jāuzņemas tieši Motokrosa komisijai vai tomēr pašām komandām?
Kaut kad pirms vairākiem gadiem, kad par Latvijas moto tirgus skarbo situāciju runāju ar vienu gruntīgu kapitālistu, viņš jautāja: „Vai Latvijā ir moto torgotāju asociācija?”. Es nemeloju, teikdams, ka nav vis. Uz ko viņš teica: „Tad nebrīnies, ka nozarē nav kārtības. Nozare nevar būt stipra, ja tai nav vienota redzējuma par attīstību.” Kāpēc es atcerējos šo sarunu? Tieši tā iemesla dēļ, ka apvienojot resursus, moto tirgotāji varētu kā viena mute runāt ar federāciju, ar komisijām, spraust mērķus un, kas ir ļoti svarīgi, uzstādīt nosacījumus. Tagad katrs tirgotājs kārpās kā prot. Cits „stutē” šoseju, cits supermoto, cits motokrosu, bet galu galā, viss izskatās kā šūpīga žagaru būdiņa… mums jāiemācas klausīties, tad sarunāties, un visu beidzot arī saprasties. Tad dzīve ies kalnā.
Ko darīt sportistiem? Negribu mālēt ar pesimistiskām krāsām, bet šajā laikā sportistus neapskaužu. Fāterīšiem sen jau izzāģēti meži un govis iztirgotas, skats bēdīgs. Domāju, ka te un tagad situāciju varētu glābt moto klubi, iedibinot „kopīgu naudas katlu” un pēctecību. Manuprāt, klubiem vajadzētu izvirzīt savus spēcīgākos sportistus, nosakot viņus par kluba „lokomotīvēm”, investēt viņu „pī-ārā”, likt uz viņiem likmes, laist „kapāties” arēnā (trasē), radīt ap viņiem intrigas un mītus. Klubiem savā apriņķī vajadzētu kļūt par vietējas nozīmes sporta dzīves noteicējiem, nevis uzreiz censties iekarot „Maskavu”. Daudzviet jāsāk no mazumiņa, nevis, tēlaini izsakoties, vienā rāvienā nokost pusi klaipa un aizrīties.
Vienoti moto klubi ar saprotamiem mērķiem varētu efektīgāk organizēties arī krīzes gadījumā, kā tas ir šodien, iestāties par savu sportistu interesēm, un ar mandātiem diktēt noteikumus savai ievēlētajai izpildvarai (piemēram, motokrosa komisijai), kas brīžiem šķietami imitē darbību, kas sezonas noslēgumā vairāk gan izskatās pēc atvieglotas nopūtas „fū, vēl vienu sezonu izvilkām!”. Bet tikmēr talantīgi sportisti neprogresē, bet perspektīvie noveco.

Motokrosa „virtuvē” notiek nemitīgas diskusijas par LAMSF darbību – kā Tu vērtē pēdējos gados notiekošo Latvijas motokrosā un, Tavuprāt, kurā virzienā notiek kustība?
Šī ir traki nomuļļāta tēma, kurā kaut ko jaunu pateikt ir ļoti grūti. Palieku pie sava uzskata, ka virzība notiek nepareizā virzienā, bez skaidri redzamas nākotnes plāna (kaut vai tuvākajiem 3-4 gadiem), līdz ar to bez izredzēm piesaistīt jel kādas vērā ņemamas investīcijas. Bet bez tām, kā zināms, konkurēt milzīgā piedāvājumu tirgū ir neiespējami.

Tu pagājušā sezonā visus pārsteidzi, parādot, kā jāstrādā Latvijas izlases komandas menedžerim. Vai izdevās realizēt visas idejas, ko biji ieplānojis?
Nē, neizdevās. Nenotika ballīte fanu teltī, līdz ar ko izpalika Gorana lielā uzstāšanās, un vēl gribēju uz Holandi paņemt līdzi Latvijas izlases karsējmeitenes (smejas). Tas nu tā, jokam.

Kādas Latvijas izlases perspektīvas Tu saskati tuvākajos gados, runājot par Eiropas Nāciju motokrosu, kāds varētu būt labākais rezultāts, kas mūsu valsts komandai būtu pa spēkam?
Es uzskatu, ka veiksmīgas sakritības gadījumā Latvijas izlase var kāpt uz pjedestāla. Ar ko mēs švakāki par ukraiņiem?

Kāds ir Tavs viedoklis par Latvijas jauno motokrosa meistaru profesionalitāti attiecībā uz saviem pienākumiem? Vai Tu redzi kaut kādu sistēmisku darbību, ne tikai no LAMSF puses, lai veidotu priekšnoteikumus bērnu un jauniešu izaugsmei?
Nebūšu saudzīgs savos izteikumos – neredzu profesionalitāti ne no vienas puses. Līdzekļu trūkumu dēļ vai ekonomijas nolūkā, joprojām mammas un tēti cenšas darīt to, kas būtu jādara treneriem, psihologiem, mehāniķiem un citiem speciālistiem, kas pieder motokrosam kā sporta veidam. Bet profesionālajā sportā, ja vēlamies par to runāt, tas ir nepareizi. Ja savu bērnu zobus viņi uztic ārstēt zobu ārstam, tad kāpēc moto braukšanā trenē paši? Mums ir pietiekami daudz speciālistu, kuri zina kā tas jādara un prot to darīt. Tāpēc priecē vecāko sportistu iniciatīvas, kuri nodod savu pieredzi un zināšanas jaunajiem. Vajadzētu vēl tikai vairāk uzticēšanās no vecāku puses, un dažam bērna aizraušanās ar motokrosu no mocībām pārtaptu par prieku un gandarījumu.
Kādās no Adrenalin Arēnas mačiem (65cc, 85cc, MX1, MX2 klasēm) šoziem satikos ar Kasparu Stupeli. Todien nebija diez cik silts, varētu pat teikt, ka bija diezgan auksts. Pļāpājām par šo un to, līdz Kaspars jautāja: „Vai tu redzi kaut vienu, kurš te sildoties mītu pedāļus…?”. Patiešām, neviens! Par kādu fizioloģisko gatavību startam var būt runā? Kāds pulss, kāda atsildīšanās pēc brauciena… par kādu profesionālismu ir runa?? Negribu nevienu aizskart personīgi, bet Eiropas Nācijās puiši iepleta acis, kad doks viņiem apjautājās par recovery (atjaunošanās) vielām, ko viņi lieto starp braucieniem. Kurā vietā mums ir profesionālisms? Man dzīvē ir paveicies tuvplānā redzēt kā dzīvo profesionāls sportists, kuram ir konkrēts mērķis. Mazs piemērs. Reiz atpūtāmies pie manis Koknesē. Svētdienas rītā, kad pēc iepriekšējā vakara ballītes modāmies kāds nu kurais, un slapstījāmies ap ledusskapi, lūkodami pēc kefīra, Kristers atgriezās no rīta krosiņa…

Pirms vairākiem mēnešiem izskanēja informācija, ka Tavā vadībā varētu tikt izveidota sistēma, kuras ietvaros sportistiem un komandām tiktu piedāvāti pakalpojumi saistībā ar mārketingu – kā veicās ar šī idejas realizāciju?
Neveicas. Šis gads man nerādās diez cik viegls no personīgās dzīves viedokļa raugoties, tāpēc pieņēmu lēmumu vismaz šosezon neattīstīt sporta mārketinga aģentūras ideju, lai nenākas pārtraukt pusceļā.

Vari nedaudz vairāk iezīmēt tās attīstības aprises, kas tiek plānotas – ar ko šī organizācija nodarbotos un kādus pakalpojumus piedāvās sportistiem un komandām?
Dažos vārdos. Sporta mārketinga aģentūra nākotnē nodrošinās sportistu, komandu, klubu vai sacensību publicitāti, nodarbosies ar sportistu imidža veidošanu, nepieciešamības gadījumā pārstāvēs viņus sabiedriskajos mēdijos, konsultēs, un gādās par sponsoru ieguldīto līdzekļu pienācīgu un kvalitatīvu atstrādāšanu.

Novēlējums Latvijas motokrosam?
Turās!

Izmantotie resursi: www.superkauss.lv